“10 veidi, kā padarīt sievieti laimīgu”. “20 iespējas novest viņu līdz orgasmam”. “100 vārdi, kurus tava mīļotā nevēlas dzirdēt”. Īsāk sakot, “sieviešu laime” lien no visām vīlēm – tikai spēj izvairīties. Kas attiecas uz vīriešu laimi, tad tas sabiedrībā ir tabu. Par to, kā padarīt vīrieti laimīgi, ja nu kāds ieklepojas, tad tās atkal ir sievietes. Vai nu ar šovinistisku “hi-hi”, vai arī glamūru “uķi-puķi”. Ka par šo tēmu nopietni, publiski un skaidrā latviešu valodā runātu vīrieši, neesmu ne reizi dzirdējis. Mēs sevi esam pārliecinājuši par to, ka šāda veida diskusijas ir vājuma pazīme. Un, lai pārvarētu šo maldu, vajag pārāk daudz drosmes un nepolitkorektumu – mūsdienās kaut kas tāds nemēdz būt.
Patiesībā šī klusuma prezumpcija nāk no novecojušu dzimuma stereotipu goda kolekcijas, kas vēl joprojām tiek turēt tāpēc, ka nevienam nav ienācis prātā tos lauzt. Ja transkribētu šo melīgo vīrišķību sieviešu diskursā, tad sanāktu kaut kas tamlīdzīgs:” Mūsu sievišķīgā daļa ir mīlēt un ciest”. Kopš laika, kad tādi izteicieni bija populāri, sieviešu emancipācija ir spērusi milzīgu soli uz priekšu. Tik ļoti, ka izskatās, ka ir pienācis laiks vīriešu emancipācijai.
Nē, es nevienu nesaucu uz mītiņu, nepiedāvāju sacerēt proklamācijas un cīnīties par vīriešu tiesībām. Es vienkārši tagad piedāvāšu tev, vīrieti, un tev, sieviete, atrast cienīgu atbildi uz vienu nelabu jautājumu. Tas skan tā: “Un kāpēc gan mums vispār ir vajadzīgs sieviešu dzimuma cilvēks – ar visu savu mūsdienu kulturāli-ideoloģisko slodzi – pēc tam, kad šim cilvēkam paliek 40 gadi, un tas pavisam zaudē vienīgo, kas tajā ir bijis sievišķīgs – ārējo pievilcību? Ko mums ar viņu darīt?”
− Spried pats, − pie bezalkoholiskās mohito glāzes man vēsta kārtējais vienaudzis, kurš vakar iesniedza šķiršanās pieteikumu. – Kāpēc man arī turpmāk tas ir jāpiecieš?! Skatīsimies uz lietām ciniski, atmetot visas rozā mīlestības brilles, kuru ir izdomājuši ebreji, lai nemaksātu naudu. Pilna sieviešu pakalpojumu pakete Rīgā maksā no 400 – 1500 eiro mēnesī – atkarībā no to kvalitātes. Varianti ir, cik uziet, un es varu atļauties jebkuru. Sekretāre ar intīmu, piemēram, maksā 1000 – 1100 eiro. Pievienojam šeit klāt vēl kādus 140 eiro, ko samaksāt kaut kādai tantiņai, lai katru dienu iztīrītu dzīvokli – un rodas jautājums: “Priekš kam man tā bālā, neadekvātā histēriķe, kas pie tam vēl dzīvoklī smēķē?” Cits variants: izīrēju par kādiem 400 eiro kaut kādi kompleksu pilnai studentītei labu dzīvokli ar tiesībām regulāri to apmeklēt piektdienās. Visbeidzot var vienkārši kļūt par elitāra bordeļa pastāvīgo klientu.
− Bet ģimenes pavards? Un bērni? Un sirds siltums?
− Jā, tas dārgi maksā. Bet nav jau vairs nekā no tā – ne siltums, ne pavards, ne mātes bērnos ieaudzinātā cieņa pret tēvu! – vienaudzis draugs uzvilkās tā, it kā glāzē būtu nevis mohito, bet gan šņabis ar alu. – Nav un nevar būt! Jo 90 procenti no lielpilsētu sievietēm pat, ja viņas ir izaugušas provincē, ļoti ātri kļūst par tādām pašām, kā mana sieva. Bet pāri palikušo ir pārāk maz, lai riskētu ar tām precēties. Ko tu ar viņu varēsi izdarīt, ja viņa kļūs neadekvāta? Likums, kultūras normas – nekas un neviens nav tavā pusē. Tu varēsi tika aiziet. Gūstot milzīgus zaudējumus.
Kāpēc vīrietis precas? Uz šo jautājumu ir romantiska un nepareiza atbilde. Patiesībā jebkurā vīrieša un sievietes savienībā neizbēgami ieslēdzas kaut kāda savstarpējo attiecību ekonomija, kaut kāds “tu man un es tev” – un šī nerakstītā reglamenta pārkāpšana neizbēgami noved pie ja ne laulības izjukšanas, tad jau no pie mīlestības pazušanas noteikti.
Iedomājieties, piemēram, ka Jūsu vīrietis aiziet nerunāšanas pasīvā, zaudē tieksmi vismaz kaut kur dominēt dzīvē. Kāda būs Jūsu rīcība? Pareizi, viņš pavisam drīz ieraudzīt savas sievas piepampušās acis. Tieši tāpat arī sieviete, ja zaudē sevī visu sievišķīgo, izņemot dzimumorgānus, agri vai vēlu sevi vīra acīs nogalina. Būt bezatbildīgai savā attieksmē pret vīru, ir viņas tiesības, ko viņai devusi valsts un neapstrīdamās kultūras normas.
Bet pēc 35 – 40 pienāk ilūziju nomiršanas periods, kas visu noliek pa vietām. Lielākajam vīriešu vairākumam nav neviena iemesla, lai patiesi turpinātu pastāvīgas attiecības ar tādu sievieti. Tie, kuri paspēja ieķerties, sāk just nepārvaramu vēlmi aiziet. Tāpēc, ka vienīgais “es – tev”, kas šai sieviete bija, – ir viņas skaistums, kura vairāk nav.
Un tas nozīmē – ja vien viņas dzīves biedram nepiemīt maniakāla pacietība – tāda sieviete ir lemta šķiršanai. Vīrietis vienkārši nespēj viņu nepamest. Paliekot ar sievieti bez vismazākā “es – tev”, viņš savās acīs zaudē tiesības saukties par vīrieti. Bet no likuma un morāles skatupunkta, viņš atrodas pilnīgos mēslos. Tā paša mūsdienu likuma un mūsdienu morāles mēslos, kuri neiebilst pret sievietes bezatbildīgās attieksmes pret vīrieti. Sieviešu pakalpojumu pakete kā alternatīva laulībām ar emancipētu būtni – uzskats, kas, protams, ir barbarisks, bet aizvien populārāks, un tāpēc ir pelnījis vismaz tā apsvēršanu. Tālāk sievietēm ar vājiem nerviem labāk nelasīt, jo tagad es uz pilnu ātrumu ieslēgšu vīriešu pragmatisma auksto dušu.
Tā ir problēma, par kuru mēs, vīrieši, nez kāpēc klusējam kā ūdeni mutē ieņēmuši. Parādiet man rakstu kaut kādā glancētā žurnālā ar tādu uzrakstu: “100 iemesli paciest sievieti savā mājā pēc 40 gadiem”. Vai tādu: “10 iemesli paciest sievieti savā mājā pēc 40 gadiem”. Vai vismaz tādu: “5 iemesli paciest sievieti savā mājā pēc 40 gadiem”.
Tādu publikāciju nav. Un tādu iemeslu nav. Izņemot vienu vienīgu. Bet par to nav pieņemts rakstīt glancētos žurnālos.
Paciest sievieti pēc 40 gadiem savā mājā var tikai tajā gadījumā, ja pēc 40 viņa NAV zaudējusi savu sievišķīgo pievilcību. Un savos 50 gados nav zaudējusi savu sievišķīgo pievilcību. Un savos 60, un pat savos 90.
Ja viņa saprot, ka sievišķīgā pievilcība – tā nav tikai seja, krūtis un dibens. Un pat ne kopīgi uzskati un radniecīgā līdzība – jēdziens, ar kuru emancipētajai sievietei patīk manipulēt. Sievišķīgā pievilcība – tā ir spēja uzlādēt aiz sevis gaisu. Harmonizēt pasauli kaut vai tikai mājas robežās. Neizvarot vīrišķo un sievišķo dabu, bet sniegt savam izredzētajam to, bet kā viņš nevar justies par laimīgu vīrieti: cieņu, vieglu dominēšanu, mieru. Un bez histērijas prasīt no viņa visu to, bez kā nevar būt laimīga neviena sieviete pasaulē, lai arī kā viņa sevi nepozicionētu. Tā ir aizsargātības sajūta un viss, kas no tā izriet – maigums, dāsnums, uzticība.
Cienītās meitenes un sievietes! Jūs, protams, varat arī tālāk eksperimentēt un mierināt sevi ar ilūziju, ka jūsu eksperiments ir veiksmīgs. Es pat nebūšu pārsteigts, ja jūsu viedokli apstiprinās jūsu vīrs. Bet tikai vai jūs tiešām esat pārliecināta, ka viņš ne reizi vēl meklētājā nav ievadījis vārdus “sekretāre ar intīmu?” vai “dzīvokļa īre, apmaksa baudā”? Patiešām, esat pārliecināta? Tiešām-tiešām? Parunāsim pēc kādiem desmit gadiem.
Lasi vēl: Kāda mūsdienās ir sievietes un kāda ir vīrieša loma attiecībās/laulībā? Nost ar veciem uzskatiem!
Avots: abiem.lv, soulpost.ru